#Alkas

Atlaid mani!

Manas rokas... Tās ir noberztas, struto un smeldz. Šīs virves, ko reiz tik entuziastiski ap manām plaukstām viji, tagad ir tik dziļi iespiedušās manā ādā, ka nu mēs esam saaugušas vienā veselumā. Un, tomēr, es tās nespēju, nē, es nevēlos tās atraisīt. Lūdzu, tagad pierādi, ka esi spēcīgāks par mani- atlaid, atdod manu kādreizējo brīvību, es tās izmisīgi alkstu.

Kādēļ gan šīs virves nespēj saradzēt citi?

Es klausos, kā man jau otro reizi nedēļas laikā netieši cenšas iestāstīt, ka tieši šis ir tas, kas man nepieciešams, ka šis nu būs tas, kurš atsvabinās, sadziedēs, pasargās, nekad nenodos un mūžīgi lolos. Esmu nogurusi paskaidrot, atvainoties, kādēļ tomēr neieradīšos uz šo vai jebkuru citu norunāto tikšanos, randiņu, pasēdēšanu, lai arī ko to būtu pieņemts saukt. Pat, ja notiek brīnums, jāķeras klāt aukstajiem ieročiem. Tik apnicis citu mēļu nodeldētais:”Tu esi patiesi jauks un interesants, bet Tava neatlaidība šeit neko nemainīs. “ Tas atgādina, ka man tiktiešām jākļūst oriģinālākai. Tas, ko Tu ar savām acīm saredzēt spēj ir tikai manis radīta ilūzija, māneklis, kurš kādam šķiet vilinošs, un, patiesībā, paradzēts, lai es pati šai brīvībai uz brīdi noticētu, tieši tik un necik vairāk. Es piederu citam. Jā, aizvien, un nē, ne uz papīra, taču visējādā citādā ziņā gan. Viņš mani sasēja, sev piesēja, tikai vienu gan aizmirsa... Atsiet. Un, zini, kas ir skumjākais un smieklīgākais vienlaikus? Es gaidīju, bet nedomāju, ka viņš jebkad ieradīsies to izdarīt. Esmu vairākkārt mēģinājusi šīs virves pārplēst, taču, to ko atļauj mans prāts un spēks, nepieļauj manas jūtas un visaptverošās sāpes, kuras rodas pakrūtē, kad šīs virves ar varu, gabaliem vien no sevis ārā rauju. Un varbūt nemaz nevajag? Kadēļ gan, tos kurus izraudzījusies sirds, vēlamies paturēt tikai sev? Kāpēc tik savtīgi un egoistiski, visu skaisto vēlamies savākt sev? Šīs manas virves, manas sasietās rokas ir.

Tikai man spēkos sevi atsvabināt, sadziedēt, pasargāt, nekad nenodot un mūžīgi lolot.

Un to būtu daudz vieglāk izdarīt, ja Tu mani beidzot atlaistu. Vienkārši tā. Tava māsa, Anda



0 views

PIESAKIES VISĀM ZIŅĀM, JAUNUMIEM UN RAKSTIEM!

© 2023