#Brīvība

Es esmu divdesmit vienu gadu veca, un visu šo laiku es esmu pavadījusi esot viena. Ne vientuļa, bet viena.

Cits citam ir sekojuši periodiski mēģinājumi izveidot romantiskas attiecības, taču galu galā tiem visiem izrādījies kas kopīgs – tie piedzīvojuši sagrāvi. Tad nu es esmu sapratusi, ka vienreiz par visām reizēm ir jāizbeidz censties un jāsāk dzīvot.

Nav gluži tā, ka es nebūtu vēlējusies attiecības, tieši pretēji, bet, teiksim tā, tās līdz šim vienkārši nav bijušas manās kārtīs (manām draudzenēm tagad noteikti gribētos kaut ko bilst par īpaši sliktu gaumi un vēlmi kopistiskā līksmībā nosvilināt dažu manu vīriešu īpašumus).

Un tagad vēlos darīt kaut ko mūsu latviskajam temperamentam netipisku – paslavēt mani un visas tās sievietes, kuras spēj būt vienas, par to nepārtraukti nesūkstoties, izmisīgi nedzenoties pakaļ statusam ”aizņemta”, turklāt šo būšanu savienībā ar sevi visai lieliski, pilnvērtīgi un skaisti izbaudot. Ar šo rakstu vēlos sveikt visas tās māsas, kuras spēj paļauties uz sevi, grūtos brīžos nezaudēt ticību labākiem laikiem, kā arī pašas sev. Pat tad, kad tas ir ļoti, ļoti grūti.

Nepazemināt standartus. Laikam ejot, tos paaugstināt, kas svarīgi arī attiecībā pašām pret sevi! Protams, mums visām mēdz būt skumjas un pārdomu pilnas dienas, kad šķietami sīkumi, piemēram, ģimenes pasākumi, dažnedažādu tuvāku un tālāku radinieču jautājumi par privāto dzīvi un patieso orientāciju provocē tādus jautājumus kā: ”Vai tā būs vienmēr? Vai pa šo zemi maz staigā man piemērots cilvēks? Vai vaina slēpjas manī? Ja nu man nekad nebūs…?”

Taču ar prieku paziņoju, ka man tādu kļūst arvien mazāk, un biežāk manu galvu sāk nodarbināt tādi jautājumi kā: ”Kas esmu es pati? Ko sevī varu uzlabot? Kuras īpašības man sagādā problēmas? Kas šodien liek man justies labi?”

Galu galā, es taču neesmu viena, es jau divdesmit vienu gadu esmu nopietnās attiecībās ar sevi! Es ar sevi esmu izgājusi cauri grūtībām, vairākām krīzēm, un mums kopā ir vienkārši un sasodīti labi.

Ja vēlos, varu izvest sevi randiņā uz kino, tam man nav nepieciešams cits cilvēks. Es varu atļauties būt egoistiska, veltīt visu pasaules laiku tikai un vienīgi sev un man tuvajiem, par to neizjūtot absolūti nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Varu iekārtot savu mājokli pēc saviem ieskatiem, šodien gatavot vai negatavot, doties pie miera jebkurā man vēlamā laikā, celties, kad vien man pašai tas ērti, būt ārpus mājas līdz pat rīta gaismai. Man naktī nav jāpiedalās izmisīgā cīņā par segu vai katru nakti jākarst otra cilvēka apskāvienos.

Es mīlu un dievinu šo brīvību.

Ja pienāks diena, kad kāds liks man pārdomāt šo dzīves modeli, es zināšu, ka šis cilvēks tik tiešām īpašs un varētu būt – ”tas īstais”.

Bet pagaidām es palieku nomodā līdz pat trijiem naktī, atgriežos bērnībā kopā ar savu māsasdēlu, brīvdienās ar meitenēm rīkoju deju maratonus dažādos Rīgas naktslokālos un, kaut banāli skan, – mīlu visu, kas saistās ar šo dzīvi.

Novēlu izbaudīt Tev doto brīvību.

Tava māsa,

Anda


0 views

PIESAKIES VISĀM ZIŅĀM, JAUNUMIEM UN RAKSTIEM!

© 2023