#Izmaiņas

Katru svētu dienu viņa solīja sev mainīties. Cēlās, mācījās spert citādu soli, krita, apdauzīja savus ceļus līdz asinīm, tad atkal darīja to pašu. Katru. Svētu. Dienu.

Tā rīta lēmums pārtraukt muļķīgo un sāpīgo izklaidi mainīja visu turpmāko notikumu gaitu – tajā dienā viņa, pati neapzinoties noslēdza veselu dzīves ciklu. Kādēļ tieši tad? Ceļi bija kļuvuši nejūtīgi, viņā bija pamodināts kāds neapvaldāms, urdošs spēks. Tas neļāva turpināt iesākto, tas draudēja visam, kas stāvēja ceļā.

Kāda cilvēka apburta un pamudināta, viņa spēra tādu soli, kādu viņa nebija spērusi kopš bērna kājas. Tādu, kas, gan sākumā būdams nedrošs, tagad šķita ērts, patīkams un, pats galvenais, nedarīja sāpes sev un citiem apkārt.

Reizi pa reizei kāds solis misējās. Jā, tā bija! Taču viņa piecēlās, izbijusies paskatījās visapkārt, un viņai par lielu prieku, padotas rokas sniedzās pretim arvien biežāk. Viņas seju izgaismoja smaids, viņa bija mainījusies. Bez jebkādiem grandioziem solījumiem sev, bez sāpēm, bez visas tās melnās masas – viņa vienkārši bija mainījusies.

Viņai tikai vajadzēja kādu, kurš viņai noticētu. Viņas asiņainie ceļi tagad ir sadzijuši, un viņas roka ir gatavībā, lai to pasniegtu citai, kam samisējies solis. Tā tas turpināsies mūžīgi, pat ja tā jau būs pavisam cita, ne viņas roka.

Tava māsa,

 Anda



0 views

PIESAKIES VISĀM ZIŅĀM, JAUNUMIEM UN RAKSTIEM!

© 2023