“Paldies, ka Tu biji, bet mīļais... Ja godīgi, Tu man esi līdz kaklam apnicis!”

Saki, vai kādreiz esi piedzīvojusi to mirkli, kad visbaidzot piepildās Tava kvēlākā vēlme, pārgalvīgākais sapnis, fantāzija un tas, ko tik daudzas reizes esi lūgusi kādam augstākstāvošam spēkam? Un tad tikpat pēkšņi aptvērusi, kādēļ teiciens par piesardzības ievērošanu attiecībā uz sapņiem ir tik populārs? Piedzīvojusi dienu, kad gluži kā zibens no skaidrām debesīm sasper drausmīga atziņa, ka Tavs kādreizējais sapnis, patiesībā, bijis pilnīgi un galīgi garām, un pat sāc bažīties par visiem traģiskajiem scenārijiem, gadījumā, ja tam, tomēr, kādreiz būtu bijis lemts piepildīties? Nesen šādu spērienu atkalredzēšanās formā piedzīvojusi, tagad būšu atklāta. Pat nezinu, kas bija sliktāk- iepriekšējās dienas dzirksošā dzēriena izraisītais gurdums vai nepatīkamā sapņa nāves dvaka, kura vilkās līdzi dienām ilgi un bija šķietami nenomazgājama. Kādreiz, taču, es šo vīriešcilvēku tik ļoti gribēju, ka sekundes simtdaļā būtu bijusi gatava pārdot savu dvēseli nelabajam vai jebkuram citam mītiskam tēlam, ja vien tas man apmaiņā dotu viņu. Bet tagad: “Nu nē, paldies!?” Kā tad tā? Es zinu, ka tas bija pa īstam… Sanāk, ka jūtām tomēr ir termiņš? Cauri gadalaikiem, nometusi rudens, tad ziemas un pavasara drēbes, gluži secīgi izdzīvojusi visas salauztas sirds fāzes, nu labi, izņemot radikālu matu griezuma maiņu un kāda piemīlīga mājdzīvnieka iegādi(starpcitu, biju tuvu tam), biju nolēmusi, ka man mīlestību nevajag. Vismaz ne tad, ja tā nāk komplektā ar tādām sāpēm, emocionālām un fiziskām ciešanām, elli, kādu man atnesa viņa priekšgājēji un viņš. Un es, tāpat kā liela daļa no mums pieļāvu klasisku kļūdu, uz laiku pilnībā apstādinot savu personīgo dzīvi, lai it kā pievērstos sev, bet patiesībā savai sirdij apkārt saceltu viduslaikiem cienīgus mūrus, kurus nebūtu pa spēkam nobrucināt vairs nevienam, pat ne man pašai. Kādu laiku man tā bija pat eiforiski labi, līdz sapratu, cik nāvīgi garlaicīga var būt ilgtermiņa dzīve šādu mūru iekšienē. Tad sākās smagākā šī stāsta daļa- sienu demontāža. Un, tad, kad es atkal saņēmos atturību iemainīt pret flirtu, treniņbikses pret zīmuļsvārkiem un čības pret siksniņkurpēm, sajutos, ka to daru sevis, nevis citu dēļ, tad arī drīz vien atjēdzos, ka visi vīrieši nav viņš un galu galā, dzīve ir jātver vieglāk, jo tai piemīt tendence kādreiz beigties. Un kas, ka vienu vai desmit reizes nesanāca? Samet visu, kas Tev ar piedzīvoto saistās vienā čupā, piecelies, iztaisnojies un pārliecinoši soļo no turienes prom, galvenais neatskaties pārāk daudz reižu! Un, zini, kas sekos pēc tam? Iespējams, kādā brīdī arī Tu atkal sastapsi pagātni un radīsi atbildes uz visiem neatbildētajiem jautājumiem, laimē pasakoties dzīvei par to, ka tā Tavas lūgšanas NEuzklausīja. Uzdrošinies veidot jaunus sapņus un cilvēkiem dot jaunas iespējas, tikai atceries būt piesardzīga, jo vienīgi Tu pati atbildi par savas sirds drošību. P.S. To darot, neaizmirsti par divu metru distanci!



Siltā atkalredzēšanās priekā, Anda

Ilustācija: Ksenija Šapolovska

0 views

PIESAKIES VISĀM ZIŅĀM, JAUNUMIEM UN RAKSTIEM!

© 2023